Man nav iebildumu pret meditāciju, iekšējā miera atrašanu un tā tālāk, bet, piedodiet, visa tā pārpozitīvā huiņa par to, ka visai cilvēcei tagad vajadzētu izstarot mīlestību, mieru, sadarboties vienam ar otru, saprast vienam otru un vēl sazin ko no sērijas "ja kaut ko ļoti vēlēsies,visa pasaule sadosies rokās", tās ir pilnīgas muļķības. Neēdīsim vistas, jo mēs nezinam cik bēdīgas domas tās ir domājušas pirms nāves.
 Ja kādam tas palīdz, protams, uz priekšu, bet manuprāt tas viss ir tukša plātīšanās un cenšanās pierādīt cik tu esi labiņš nevienam nevēlot sliktu, saglabājot mieru, visus mīlot un kakājot varavīksnes. Tīrākā divkosība. 

Cilvēka dabā ir būt ļaunam un agresīvam (un stulbam). Cilvēks ir vājākais no dzīvniekiem, ne mums asi zobi, ne nagi, ne bruņas, pat ne spēja ātri skriet ,vienīgais, kas mūs glābj(?) ir tas, ka mums vienīgajiem dzīvnieku pasaulē ir piešķirts saprāts, ar ko tad mēs arī paši savas bruņas uzbūvējam un nogalinam visus, kas traucē. 

Protams, protams, kā es tāda ciniķe vispār spēju eksistēt, teikšu godīgi, līdz šim man ir gājis kā pa diedziņu. Es neapgalvošu,ka esmu lielisks cilvēks, bet es noteikti esmu labāka par tiem visiem koku apskāvējiem, jo es esmu patiesa, es neizliekos,ka man rūp bērni āfrikā, un nesmaidu ja es negribu to darīt, necenšos būt draudzīga, ja es tāda negribu būt. 

Man šajā pasaulē svarīgi ir aptuveni 0.000002% cilvēku, un, hei, tas ir daudz, jo mūsu ir 7 miljardi, un es nenobirdinātu ne asaras, ja pazustu aptuveni 5 no tiem (kamēr tas, protams, neiekļauj sevī manas procentu daļas)