Es esmu piekususi, es negribu būt pieaugusi, es negribu būt stipra, es negribu nokārtot savas problēmas pati, es negribu sev gatavot, es negribu domāt par to kā es samaksāšu īri, es esmu piekususi censties būt labākā, es esmu piekususi. Un tas viss parādās manos darbos, manā portfolio, kas ir nožēlojams mēsls manās acīs (kaut gan es zinu, ka vismaz 2x labāks nekā lielākajai daļai kursā).  Bet tas nav pietiekoši labi. Es negribu pievilt savus vecākus, savus skolotājus, savus draugus, sevi. Es negribu, lai cilvēki gaida kaut ko no manis. Ja nu man nav iekšā? Ja nu es nevaru? Katrs vārds, ko es šobrīd rakstu man liekas nožēlojams un vājš, man riebjas vāji cilvēki, es nespēju uzturēties tādu sabiedrībā, nevaru ciest, ka cilvēki neko nevēlas no dzīves, bet tas ir tik daudz vienkāršāk, tik ļoti vienkāršāk ir sapūt savā komforta zonā. Ja nu es beidzu dzīvi tā? Ja nu?
Un kam lai es to saku? Ar ko lai es runāju? Es negribu būt vāja, bet es nevaru visu mūžu visu paturēt sevī, tie plaukti lūzt. Un es nevaru to teikt saviem vecākiem. Ģimene ir viss, bet es nevaru teikt, es negribu, jo es zinu, ka viņi uztraucas, ka viņi pārdzīvo, it īpaši to, ka nespēj man nekā palīdzēt. Es gribu izaugt liela un izdarīt tā, lai maniem vecākiem vairs nekad nav jāuztraucas par rēķinu samaksāšanu, lai viņi var braukt brīvdienās uz Spāniju, nopirkt māju Grieķijā un katru vakaru dzert dārgu vīnu, bet kā, lai es to izdaru, ja man nav spēka? Kāpēc es nevaru saņemties?